Inga Pāvula – supervīzijas, konsultācijas, mentorings - Raksti

Nepazust pārmaiņās: par atbalstu, pieredzi un cilvēcīgumu izglītībā (VIDEO)

Mon, 05 Jan 2026 15:44:00 +0000

Foto: IZM / Flickr

Pārmaiņas izglītībā ir nemitīgas – tās ienāk ar jaunām prasībām, reformām un gaidām. Taču līdzās jautājumam kā pārmaiņas ieviest, arvien biežāk aktualizējas cits: kā tajās nepazaudēt sevi. Darbs pārmaiņu laikā prasa ne tikai profesionālas prasmes, bet arī spēju saglabāt cilvēcīgumu un iekšējos resursus.

Šajā rakstā publicēju runu no Izglītības un zinātnes ministrijas ikgadējās konferences 2025. gada augustā. Zem video lasāma arī runas raksta versija.

Aicinu jūs, šo lasot vai klausoties, domāt par sevi kā par vadītāju — par sevi tajā skolā, pirmsskolā, pašvaldībā vai izglītības pārvaldē, kur jūs šobrīd esat. Tieši ar šādu domu es uzrunāju auditoriju arī konferencē.

Pārmaiņu vadība pastāvīgu pārmaiņu laikā

"Pārmaiņu vadība pastāvīgu pārmaiņu laikā" Inga Pāvula, supervizore, mentore un izglītības eksperte. Konference “No ieguldījumiem līdz ietekmei: vienota pieeja mācīšanās atbalstam”. Izglītības un zinātnes ministrija sadarbībā ar Valsts izglītības attīstības aģentūru ESF+ projekts “Pedagogu profesionālā atbalsta sistēmas izveide”: https://www.izm.gov.lv/lv/2025-gada-konference.

Nepazust pārmaiņās

Foto: IZM / Flickr

Pārmaiņas kā ceļš miglā

Kad mēs kaut kur braucam, mums parasti ir skaidrs mērķis, kur vēlamies nokļūt. Taču mēs nevaram paredzēt, ka ceļā var uznākt migla, lietus vai citi apstākļi. Ja mums ir skaidrs, ka vēlamies nokļūt galamērķī, mēs parasti turpinām braukt – varbūt lēnāk, varbūt uz brīdi apstājamies, nomierināmies, piezvanām kādam un tad turpinām ceļu.

Tieši tāpat ir ar pārmaiņām izglītībā. Pārmaiņas būs vienmēr. Mēs sākam ceļu, un tad pēkšņi uznāk migla, ceļš kļūst slidens, un kāds blakus saka: “Varbūt nebraucam – neizskatās droši.” Tad vadītājam rodas jautājums – vai man netic, vai netic manai spējai vadīt šo procesu?

Ļoti bieži mēs šādā brīdī nospiežam bremzes. Mēs sakām: ja būtu cita situācija, ja būtu cits vadītājs, tad viss izdotos. Taču migla un lietus nepazūd – tie ir daļa no ceļa. Jautājums ir, kā mēs tiem pielāgojamies un vai turpinām virzīties uz mērķi.

Un tieši šajā brīdī – kad migla ir bieza un ceļš slidens – vadītājam visbiežāk nākas apstāties nevis ārējo apstākļu dēļ, bet tāpēc, ka jāatbild sev uz ļoti svarīgu jautājumu: kur mēs patiesībā šobrīd esam?

Paskatīties acīs realitātei

Mūsu pārmaiņu pieredze ir ļoti svarīga. Tā var būt bijusi veiksmīga vai ļoti grūta. Taču bieži mēs aizmirstam, ka toreiz mēs bijām citā vecumā, ar citiem cilvēkiem apkārt, citā kontekstā un ar citiem resursiem. Tāpēc ir svarīgi gan apzināties savu pieredzi, gan arī paskatīties realitātē, kur mēs esam šodien.

Svarīgi ir domāt ne tikai par sevi kā vadītāju, bet arī par saviem kolēģiem, darbiniekiem un kopienu. Paskatīties realitātei acīs nozīmē arī ieraudzīt, ka attieksme pret pārmaiņām var būt skeptiska vai pat negatīva. Ja mēs ticam, ka mērķis ir vajadzīgs, tad cīnīšanās un pārliecināšana reti būs efektīvas. Daudz būtiskāka ir sarunāšanās.

Jautājumi, kas palīdz orientēties pārmaiņās:

Kāda ir mana pārmaiņu pieredze?
Kāda ir mūsu skolas / pirmsskolas darbinieku attieksme pret pārmaiņām?
Kāda ir mūsu kopienas – skolēnu un vecāku – attieksme pret pārmaiņām?
Vai esam iniciatori, izpildītāji, vērotāji vai upuri?
Kāds atbalsts būs nepieciešams pārmaiņu ieviešanā?

Kad uzdodam sev šos jautājumus godīgi, ļoti bieži kļūst skaidrs, ka stāsts nemaz nav par motivācijas trūkumu vai pretestību uz pārmaiņām. Stāsts ir par resursiem – un par to, cik daudz vai maz atbalsta mums šobrīd ir pieejams.

Atbalsts vajadzīgs ikvienam, lai augtu

Es bieži izmantoju līdzību ar zirņiem. Nopirku sēklas – uz paciņas bija rakstīts, ka tie izaugs līdz diviem metriem. Iesēju, izauga apmēram četrdesmit centimetru, ar dažām pākstīm. Garšīgi, bet ne tuvu solītajam.

Un tad es sev godīgi pajautāju – cik bieži es tos laistīju? Kādu atbalstu es tiem devu? Nekādu sistēmu neizveidoju, un zirņi cīnījās, kā spēja. Paldies par to, kas izauga.

Tāpat ir ar mums. Potenciāls mums ir, bet bez atbalsta mēs cīnāmies, kā nu varam.

Jautājumi sev:

Vai es zinu, kāds atbalsts man ir vajadzīgs?
Vai es prasu atbalstu?
Vai es pieņemu atbalstu?

Dažkārt mēs cīnāmies “lepnā vientulībā”, kas pamazām pāriet sajūtā, ka neviens mūs nepamana un nesaprot. Citreiz iekrītam dusmās – meklējam vainīgos, pretojamies, ventilejam neapmierinātību. Šīs reakcijas ir cilvēcīgas, taču svarīgi ir pamanīt, kurā no šiem modeļiem mēs visbiežāk nonākam.

Vadītāja profesija bieži ir vientuļa, un tieši tāpēc tai ir nepieciešams atbalsts – cilvēki, kas dzird, saprot un uzklausa. Taču šāds atbalsts nerodas pats no sevis. Tas sākas ar iniciatīvu.

Visbiežāk pārmaiņas uzsākam

Ja ir pozitīvs novērtējums un atgriezeniskā saite par paveikto darbu.
Ja jūtamies kā pārmaiņu veidotāji, ne tikai izpildītāji.
Ja esam iedvesmoti un ieinteresēti.
Ja ir vēlme mācīties un mācāmies kopā.

Svarīgs ir jautājums – kādā lomā mēs sevi redzam pārmaiņu procesā. Ja vadītājs visbiežāk jūtas kā izpildītājs vai upuris, tad ļoti bieži arī komanda ieņem līdzīgu pozīciju. Pārmaiņas sākas ar sevi.

Vadītājs kā tilts

Vadītājs ir tas, kurš var savienot lielo stratēģisko mērķi ar ikdienas praksi. Pat ja viss šķiet “apsnidzis”, vadītājs zina, ka apakšā ir tilts, pa kuru var iet tālāk. Šī zināšana nāk no pieredzes, no konteksta izpratnes, no savas komandas un skolēnu pazīšanas.

Un tikai vadītājs pats zina, kurā brīdī ir par daudz un kurā brīdī ir jāapstājas, jāpadomā un jāpārliek kāda pārmaiņa uz nākamo gadu.

Šī loma nav viegla. Tā prasa vienlaikus noturēt skatu uz lielo mērķi un palikt klātesošam ikdienas spriedzē, cilvēku nogurumā un savās paša šaubās. Tieši tāpēc pārmaiņu īstenošana nekad nav tikai par metodēm – tā ir arī par iekšēju noturību.

Lai īstenotu pārmaiņas

Jādzīvo šodienā, atceroties savus mērķus – kāpēc un kam mans darbs ir vajadzīgs.
Jānošķir, ko varam un ko nevaram ietekmēt.
Jāapzinās sava realitāte – savas stiprās puses un izaugsmes vajadzības.
Jāmeklē atbilstoša informācija, lai prāts pats nepiedomā iztrūkstošo.

Ja trūkst informācijas, prāts pats izveido savus stāstus, kas palielina trauksmi. Jo precīzāka informācija un jo vairāk sarunu, jo drošāk jūtamies pārmaiņu procesā.

Uzticēšanās kā atslēga

Uzticēties sev un saviem kolēģiem, skolēniem un viņu vecākiem nozīmē kopīgi iet pārmaiņu ceļu un izmantot to potenciālu, kas mums ir dots. Uzticēšanās prasa atvērtību un godīgumu un bez tās nav iespējams virzīties uz priekšu.

Noslēgumā: nepazaudēt sevi pārmaiņās

Nepazaudēt sevi pārmaiņās ir tikpat svarīgi kā ieviest pašas pārmaiņas.

Es aicinu ikvienu no mums neaizmirst sevi, nepazaudēt sevi pārmaiņās – un tad mums būs laiks un iespēja, un sapratne pievērst uzmanību arī tiem, kas ir mums līdzās. Sarunāties un atrast laiku sarunām.

Paldies!

Foto: IZM / Flickr

Prezentācija pieejama lejupielādei: https://www.izm.gov.lv/lv/media/29714/download?attachment

Citi raksti un resursi

Pierakstīties ziņu lapai
Aizvadot un apņemoties – izvēlēties sevi!
Kad visa kā ir par daudz. Profesionālā pilnveide – apgrūtinājums vai ieguvums?
Kā atbalstīt (jauno) skolotāju? Par atbalsta sistēmām skolotājiem un skolotāju kolektīviem
Atklāt, ka mācīties ir prieks, nevis pienākums! Skolotāju profesionalā izaugsme
Kādi jautājumi rosina profesionālas sarunas?
Kādi ir principi pedagogu profesionālajās sarunās? (VIDEO)
Grupas supervīzijas skolotājiem

Raksta autore – Inga Pāvula, supervīzore, izglītības eksperte.
Ja vēlaties pārpublicēt – lūdzu, vispirms sazinieties šeit (kontaktforma) , un pievienojiet atsauci.

Aizvadot un apņemoties – izvēlēties sevi!

Sun, 28 Dec 2025 08:00:00 +0000

Svētku laikam piedien atskats uz aizejošo gadu un ieskats tajā, kas tuvojas.

Šoreiz par divām tēmām, par kurām pēdējā gada laikā daudz esmu dzirdējusi, domājusi un sarunājusies gan supervīzijās, gan vadot mācības. Un par kurām esmu domājusi jau senāk – ar tādām divējādām sajūtām. No vienas puses – viss it kā pareizi, bet, no otras puses, tā iekšējā sajūta saka, ka kaut kas tomēr nav “riktīgi”. Šogad atnāca atbilde, kāpēc.

Apņemšanās un izaicinājumi

Apņemšanās un izaicinājumi gandrīz vienmēr nāk ar spiedienu. Spiedienu – kā vajag, ko sagaida, kā jābūt, un tā tālāk. Nav pat īsti skaidrs, kurš rada šo spiedienu. Visticamāk, jau mēs paši, taču sākums ir kaut kur ārpusē – jaunākās vai senākas idejās, pieejās, modeļos un uzskatos. Tā sajūta, kad teātra izrāde sen vairs nav repertuārā, bet afišu esam aizmirsuši noņemt.

Tā pirmā tēma – par iziešanu no komforta zonas

Šis lieliskais aicinājums vairumam no mums zināms jau kādus gadus divdesmit. Izkāpt no komforta zonas, jo tikai tur tad notiek tā īstā dzīve. Iziet no komforta zonas, lai izaicinātu sevi, jo tur būs tā īstā mācīšanās un tās īstās pārmaiņas!

Bet mēs taču visi zinām, ka vislabāk mācāmies tad, kad esam drošā vidē, saprotamos noteikumos, ar skaidriem mērķiem un ar atbalstu.

Kā būtu, ja mēs drīzāk domātu par komforta zonas paplašināšanu? Mācīties jaunas lietas esot komforta zonā, pieņemt izaicinājumus esot komforta zonā un tādā veidā paplašināt to? Un vienkārši – arī padzīvot komforta zonā un izbaudīt to, kas ir! Iespējams, tā mēs varam uzzināt vairāk par to, kas mēs esam, ko varam un ko vēlamies.

Otrā tēma – darba un dzīves līdzsvars

Otrā tēma arī jau kādus padsmit gadus mūs aicina meklēt – meklēt darba un dzīves līdzsvaru (work-life balance). It kā jau pareiza doma. Ja skatāmies uz savu dzīvi lineāri – pirmdiena–piektdiena, tad seko sestdiena–svētdiena, un tā tālāk uz priekšu, vēlams līdz pensijai, nav obligāti vienā darba vietā. Šajā modelī sestdienā vai svētdienā – vai atvaļinājumā! – domāt par darbu, plānot un radīt kādu ideju darbam nevajadzētu gan. Jo tas ir privātās dzīves laiks. Un atkal veidojas tas spiediens, kā vajadzētu.

Bet Dzīve taču ir daudz lielāka par darbu. Un, liekot tos vienos svaru kausos, mēs faktiski iedodam darbam lielāku lomu nekā dzīvei.

Man patīk domāt, un arī supervīzijās bieži piedāvāju šādu vingrinājumu – iedomāties, ka Dzīve ir kā tāda liela bumba, kuras iekšpusē ir daudz dažāda izmēra mazāku bumbu: ģimene, darbs, bērni, draugi, hobiji, dārzs... – katram savs bumbu komplekts. Un katrai no šīm bumbām ir arī cita krāsa, forma, varbūt arī skaņa.

Dzīvošana ir sinerģija, kas veidojas saskaroties šīm dažādajām bumbām – vienlaikus vai dažādos laikos, viegli vai intensīvi, garāku vai īsāku laiku…

Kā jums šis izklausās un izskatās?

Šīs tēmas es varētu vēl turpināt – par kādus desmit gadus aktuālo “sevis labāko versiju”, par nesenāko “60 ir jaunie 40”, par spiedienu uz skolotājiem, skolēniem un vecākiem… un vēl.

Tāpēc nākamajā gadā – izvēlamies sevi un esam!

Izvēlamies sevi un esam, lai ieklausītos un sadzirdētu sevi patiesi – bez lomām un uzstādījumiem.
Lai sadzirdētu citus – bez gaidām un vērtējumiem.

Tagad došos svinēt vārda dienu. Paldies visiem par sveicieniem!

Inga

28.12.2025.

P.S. Foto no Palangas panorāmas rata. Tie, kas mani zina, zina manas sajūtas par augstumiem. :)

Lai jēgpilni un ar prieku 2026-šajā!

Citi raksti un resursi

Pierakstīties ziņu lapai
Kad visa kā ir par daudz. Profesionālā pilnveide – apgrūtinājums vai ieguvums?
Kā atbalstīt (jauno) skolotāju? Par atbalsta sistēmām skolotājiem un skolotāju kolektīviem
Atklāt, ka mācīties ir prieks, nevis pienākums! Skolotāju profesionalā izaugsme
Kādi jautājumi rosina profesionālas sarunas?
Kādi ir principi pedagogu profesionālajās sarunās? (VIDEO)
Grupas supervīzijas skolotājiem

Raksta autore – Inga Pāvula, supervīzore, izglītības eksperte.
Ja vēlaties pārpublicēt – lūdzu, vispirms sazinieties šeit (kontaktforma), un pievienojiet atsauci.

Veselība un labbūtība – tiekamies 9. martā Kuldīgā!

Wed, 08 Mar 2023 23:21:00 +0000

Dalos ar ielūgumu uz LIAA Kuldīgas biznesa inkubatora sarunu un diskusiju "Biznesa anatomijas" pasākumu sēriju ietvaros. Esmu priecīga par uzaicinājumu un iespēju atgriezties, lai sadarbotos – no manis dzirdēsiet par veselību un labbūtību no atbalsta – cilvēku un dabas, kā arī to abu apvienojumā "dabas supervīzijās" – skatupunkta.

Ikviens interesents (9.03. plkst. 16.00 | Adatu Fabrikā, Kalpaka ielā 4, Kuldīgā) ir aicināts apmeklēt LIAA Kuldīgas biznesa inkubatora un Kuldīgas novada pašvaldības organizēto pieredzes, sarunu un diskusiju pasākumu “Biznesa anatomija”. Šoreiz šķērsgriezumā apskatīsim tēmu – veselība un labbūtība, kuras aizkulisēs mums palīdzēs ieskatīties četri Kuldīgas novada šo nozaru pārstāvji:

• Inga Pāvula / supervīzijas Piedzivosevi.lv

• Elīna Gaile / skaistuma studija Viktorija
• Inese Upe / apzinātība, kustība, auguma terapija, Latvijā vienīgā Grinberg metodes praktiķe Somatika.lv
• Mārīte Rozevska / meditācijas telpa MaRa telpa

Pieteikšanās | https://ieej.lv/bizanatomija_kuldiga

Gada griezumā mēs visi vairāk vai mazāk piedomājam pie savas un tuvāko cilvēku veselības un labbūtības, bet ir cilvēki, kuri ar to saskarās katru dienu. Viņu pienesums nav izmērāms un pietrūkst vārdu, lai pateiktos par to, ko viņi dara. Caur sarunu mēģināsim ieskatīties viņu sniegto pakalpojumu aizkulusēs. Kas ir tie izaicinājumi ar kuriem viņiem ir jāsaskaras? Kā apkārt notiekošie notikumi ietekmē viņu nozari un tieši viņus? Kas ir tas par ko viņi sapņo un kādi tie vēlas sevi redzēt pēc diviem, pieciem un septiņiem gadiem? Kas ir tas īpašais, kas viņus atšķir no līdzīgiem? Kas ir tas, kā mēs kā sabiedrība, novads varam palīdzēt viņiem pilnveidoties un augt? Un pats galvenais - tos nepazaudēt!? Un citi ērti un mazāk ērti jautājumi uz kuriem ikdienas darbos atbildes nesaņemsim. Uz tikšanos Kuldīgā!

Kad visa kā ir par daudz. Profesionālā pilnveide – apgrūtinājums vai ieguvums?

Tue, 27 Dec 2022 22:26:00 +0000

Mana profesionālā pieredze visvairāk ir bijusi saistīta ar skolotāju mācīšanu un atbalstu. Tieši šo iemeslu dēļ, esmu aizdomājusies, kurā brīdī profesionāla pilnveide, mācīšanās, kolēģu sadarbības grupas, savstarpējā stundu vērošana, mācīšanās konsultantu atbalsts ir kļuvis skolotājiem par apgrūtinājumu un nogurumu, sajūtu par lieku laika tērēšanu, nevis par palīdzošu lietu, lai mēs darītu labāk un justos labāk, darot savu darbu. Par to un vēl šajā rakstā 2022. gada izskaņā.

Mana profesionālā pieredze visvairāk ir bijusi saistīta ar skolotāju mācīšanu un atbalstu. Mācību programmu veidošana, nodarbību vadīšana skolotājiem tālākizglītībā, izmantojot modelēšanu, dalīšanos prakses piemēros un risinot problēmjautājumus, veidojot jauno skolotāju atbalsta modeli – stundu vērošanu kā izaugsmes atbalsta ieviešana. Vēlāk, strādājot ar mācīšanās konsultantēm Ventspilī, iedzīvinājām šādu atbalstu pieredzējušiem pedagogiem. Esmu piedzīvojusi mācīšanās un sadarbības grupu efektivitāti skolēnu mācīšanās un mācīšanas kvalitātes uzlabošanai.

Savā ziņā jūtos līdzatbildīga un par šo lietu ienešanu/ieviešanu izglītības vidē, un esmu vēljoprojām pārliecināta, ka šīs ir “pareizās“ lietas, ko darīt, ja gribam mācīties un uzlabot kvalitāti darbā, kas mūs patiesi interesē un sniedz gandarījumu!

Tieši šo iemeslu dēļ, esmu aizdomājusies,

kurā brīdī profesionāla pilnveide, mācīšanās, kolēģu sadarbības grupas, savstarpējā stundu vērošana, mācīšanās konsultantu atbalsts ir kļuvis skolotājiem par apgrūtinājumu un nogurumu, sajūtu par lieku laika tērēšanu, nevis par palīdzošu lietu, lai mēs darītu labāk un justos labāk, darot savu darbu?

Tikai atļaušos minēt, ka brīžos, kad mēs sākam labas pieejas un idejas lietot pārāk daudz, bieži, obligāti visiem utml., īsti neizdomājot, kādam mērķim kas vajadzīgs, vai iespējams ar nepareiziem vai kļūdainiem mērķiem – mēs faktiski nogalinām tās labās idejas.

Daudz iespēju mācīties

Attālinātais laiks mums devis diezgan daudz iespēju, kā mācīties attālināti, neizejot no mājas vai skolas, patiešām ekonomējot laiku, ko mēs citādi pavadītu ceļā. Tai pat laikā tas ir radījis blakni – mēs sākām plānot visu ko vairāk! Ja, piemēram, divas stundas nav jābūt ceļā vienā virzienā un tieši tikpat atpakaļ uz mājām, tad iespējams, šajās divās vai pat četrās stundās var plānot vēl kādas mācības/nodarbes/aktivitātes? Un tā mēs nonākam situācijā, kad mācību piedāvājuma apjoms skolotājiem ir ļoti palielinājies!

No vienas puses – varam ekonomēt laiku un resursus, lai nebrauktu un netērētu naudu degvielai, bet, no otras puses, mēs esam sākuši vairāk tērēt to degvielu, kas ir mūsu enerģija!

Patiesībā, ja seminārs, kursi vai nodarbības ir attālināti, tas nenozīmē, ka man tās stundas, kuras pavadītu ceļā, būtu jāaizplāno ar kādām citām mācībām. Drīzāk tas ir laiks, lai “saliktu pa plauktiņiem” tikko uzzināto informāciju, lai saprastu, kā tas, ko es te mācījos, man noderēs darbā – kurai klasei, kurā tēmā utml. Īsi sakot,

vajadzīgs laiks, lai kursu/ mācību saturu integrētu savā ikdienas praksē, nevis joņotu tālāk uz nākošo zoomu, faktiski iztiekot bez jebkādas refleksijas vai dziļākas apjēgšanas par informāciju, kas tika saņemta, vai praksi, kas tika piedāvāta. Un veidojas tāds kā informācijas mākonis, sajūta par to, ka es daudz kur esmu bijusi/pieslēgusies, daudz ko dzirdējusi, bet kas ir būtiskais un kas man ir vajadzīgs, un vai vispār ir vajadzīgs? Tas kaut kur tajā mākonī ir aizķēries.

Un tad ir viens brīdis, kas, domāju, diezgan objektīvi jebkuram no mums ir, kad informācijas ir vienkārši par daudz. Smadzenes vairs nereģistrē, neapstrādā un neizmanto, to ko mēs iegūstam, un veidojas tāda kā aizsardzības reakcija vai vienkārši pretestība. Man neko vairāk nevajag, es jau visu zinu utml. Varbūt, ka man tiešām neko vairāk nevajag?

Tai pat laikā es arī no tā, ko jau es esmu ieguvusi, neko īsti praksē nelietoju, jo pietrūkst refleksijas, apjēgšanas, izvērtēšanas, integrēšanas pieredzē.

Sadarbības un mācīšanās grupas

Pirms vairākiem gadiem, kad atsevišķās skolās ienāca mācīšanās grupas, tā bija jauna, sākumā nesaprotama forma. Grupai ir vadītājs, bet viņš neko nemāca, viņam nav ne prezentācijas, ne izdales materiālu, viņš gaida un virza, lai skolotāji paši par savu pieredzi, problēmām runā, analizē un atrod risinājumus.

Vēlāk šai mācīšanās un/vai sadarbības grupu pieredzei bija milzīga pievienotā vērtība, jo bija sākusies iedziļināšanās pašiem savā praksē un mācīšanās no savas un citu kolēģu pieredzes, notika konkrētas izmaiņas skolēnu mācīšanas procesā.Tas, ko dzirdu daļā skolu tagad – esam šīs grupas saorganizējuši par daudz. Īsti neņemot vērā ne grupu dinamikas jautājumus, ne to, cik laika un enerģijas resursu vajag, lai viens cilvēks regulāri piedalītos divās, trīs dažādās sadarbības/mācīšanās grupās. Turklāt sadarbības grupas attiecības nav tas pats, kas būt labiem kolēģiem! Šis ir kaut kas vairāk, ja mēs tiešām domājam, ka sadarbības grupas ir katra dalībnieka darba kvalitātes uzlabošanai, individuālai profesionālai izaugsmei.

Tā ir vieta un laiks, lai reflektētu par savu pieredzi un uzklausītu kolēģus, lai atklāti runātu par savām pārliecībām, sajūtām, arī par kļūdām un problēmām, lai kopīgi plānotu un mācītos, lai analizētu, kas notiek mācību procesā ar dažādiem skolēniem, ar mums pašiem. Tas prasa atvērtību, dažkārt arī drosmi komunikācijā un saskarsmē ar kolēģiem, lai kopīgi virzītos uz kvalitatīvāku mācīšanu un mācīšanos skolēniem.

Man ir bažas, ka, kļūstot par obligātu masveida prasību, parādās attieksme “grupas noēd manu laiku, ir bezjēdzīgas, jādara, jo liek utml.”, un sāk pazust tā sākotnējā jēga – iedziļināties savā praksē, dalīties pieredzē, atbalstītu cits citu kopīgos risinājumu un ideju meklējumos, galu galā – atgādinātu sev un kolēģiem, kāpēc mums patīk būt skolā un kāpēc mums katram ir vērtīgi sadarboties un mācīties kopā ar kolēģiem!

Mācību stundu vērošana – kad, kam, kāpēc

Savulaik mēs ļoti daudz strādājām uz domājām par to, kā mainīt attieksmi pret stundu vērošanu – ka tas nav par kritizēšanu un tikai par vērtēšanu, bet tās var būt koleģiālas profesionālas sarunas par to, ko un kā es daru, kā skolēni mācās manās stundās un kā mācās tavās stundās, ko varam pamainīt, pilnveidot, vai arī – noteikti nemainīt. Vislielākā pretestība jau bija nevis par pašu vērošanu, bet par to, kas seko pēc tam – par sarunu, atgriezenisko saiti, stundas analīzi.

Likās, ka lielā daļā šis ir izdevies, ja skolā ir skaidrs mērķis, kam domāta savstarpējā stundu vērošana un kurā brīdi vajadzīgs konsultants klasē. Lai nepazaudētu šo pozitīvo pieredzi, manuprāt, svarīgi būtu nošķirt, kad stundu vērošana un saruna pēc tam ir atbalsts skolotāja profesionālai izaugsmei – turklāt abu izaugsmei – gan tam, kurš vada stundu, gan tam, kurš vēro. Un kad stundu vērošana ir sava veida profesionālās pilnveides kursu formāts, vērojot viena kolēģa stundu, mācāmies visi kopā par kādu mācību procesam svarīgu aspektu, kad vērošanas veidojam lielākā vērotāju grupā un pēc tam ir kopīga strukturēta, vadīta stundas analīze.

Taču svarīgākais ir – kad, kam, kāpēc un vai – stundu vērošana ir vajadzīga. Ja šis viss kļūst par obligātu procesu vai “ķeksīti” darbu sarakstā, bez skaidriem mērķiem un ieguvumiem, tad atkal veidojas tā pati izvairīšanās, liela laika tērēšanas, lieka stresa radīšanas attieksme.

No vajadzības izriet mērķi – mācīties, atbalstīt, pilnveidoties, reflektēt, sadarboties, izvērtēt – un katrā skolā un katram skolotājam tie var būt atšķirīgi.

Noslēgumam. Pārmaiņu laiki ir bijuši un būs, pārmaiņas izglītībā arī

Vai varam teikt, ka skolā ieviešot jaunās lietas, esam no kaut kā atteikušies, pārstājuši darīt, jo tagad citas prioritātes? Un, ja neesam atteikušies ne no kā, bet esam visu kaut ko jaunu ienesuši, tad skaidri jāatzīst, skolotāju pārgurums nav tikai ārējo apstākļu radīts.

Tur ir arī mūsu katra paša atbildība – pamanīt, ka būs par daudz, pateikt, ka ir par daudz, domāt – vai manas skolas skolēniem un skolotājiem tas vēl viens kaut kas jaunais – ir/ būs vajadzīgs?

Visbeidzot, tāda utopiska ideja

Kā tas būtu, ja kāda skola izlemtu, piemēram, vienu vai divus mēnešus neko citu nedarīt kā tikai mācīt bērnus. Nekādas blakus, papildu programmas, sadarbības minimums, pauze kursiem. Vienu mēnesi skolotāji plāno un gatavojas mācīšanai – saturs, vide, process – lai skolēni mācītos.

Man ir tāds ideālistisks pieņēmums, ka skolotāji, kas nav stresā par to, vai paspēs aizpildīt dažādos ekseļus par skolēniem, vai paspēs sagatavoties stundām, lai no rīta būtu vienā no pāris sadarbības grupām utt., varbūt ieraudzīs to bērnu klasē, kuram šobrīd ir emocionāli grūti, un varbūt starpbrīdī būs laiks parunāties ar šo bērnu, varbūt tajā brīdī būs vairāk iecietības un empātijas bērniem, kuriem iet lēnāk un grūtāk, un radīsies idejas, kā pievērst vairāk uzmanības tiem, kam viss jau tāpat izdodas labi, kā mācībās iesaistīt visus dažādos skolēnus. Var taču tā notikt?

Vienu mēnesi piedzīvot, kas notiek skolā , ar visiem iesaistītajiem, ja skola kļūst par vietu, kur cilvēki vispirms un pamatā mācās.

Pēdējo gadu laikā bieži viena man ir teikts: ”Inga, Tu pārāk labi domā par skolotājiem”. Iespējams, varbūt. Bet es patiesi domāju, ka nav skolotāju, kas no rīta ceļoties domā, kā novadīt sliktas, nekvalitatīvas stundas, bet dara labāko, ko prot un var, kas izdodas konkrētajā dienā.

Un vēl es domāju, ka redzēt, dzirdēt un saprast, kas vajadzīgs skolotājam, lai viņš labāk mācītu, atbalstītu un virzītu savus skolēnus, var tad, ja tic, ka cilvēki grib darīt savu darbu ar prieku, grib sasniegt rezultātus, grib un var risināt problēmas, grib mācīties un augt!

Lai mums izdodas, jēgpilni un ar prieku 2023-šajā!

Citi raksti un resursi

Pierakstīties ziņu lapai
Kā atbalstīt (jauno) skolotāju? Par atbalsta sistēmām skolotājiem un skolotāju kolektīviem
Atklāt, ka mācīties ir prieks, nevis pienākums! Skolotāju profesionalā izaugsme
Kādi jautājumi rosina profesionālas sarunas?
Kādi ir principi pedagogu profesionālajās sarunās? (VIDEO)
Grupas supervīzijas skolotājiem
Skolotāju supervīziju grupa (2023. gada februāris – decembris)

Raksta autore – Inga Pāvula, supervīzore, izglītības eksperte.
Ja vēlaties pārpublicēt – lūdzu, vispirms sazinieties šeit (kontaktforma)

Kādi jautājumi rosina profesionālas sarunas?

Sat, 03 Sep 2022 08:00:00 +0000

Ik pa laikam, kads man jautā mācības skolotājiem par stundu vērošanu. Īstenībā ne tik daudz par vērošanu, bet gan par sarunām pēc tam. Kā runāt, lai dzird, lai neapvienojas, lai nettaisnojas, lai sarunas ir par izaugsmi. Es labprāt atsaucos šiem aicinājumiem, jo esmu gana daudz par šo domājusi un praktizējusi jau kopš 2007.gada. Pati allaž saku, ka piedāvāju profesionālās sarunas pēc stundas vērošanas, nevis stundas analīzi, kas arī vajadzīga, bet ir cits profesionālās pilnveides formāts.

Šajā rakstā par jautājumiem, kas rada sarunas par pieredzi un ir vērstas uz nākotni!

Ikdienas mācību procesā lielākoties skolotāji izmanto jautājumus – uzdod tos skolēniem. Ir pat tāda kritisko domāšanu attīstoša stratēģija “Daudzveidīgie jautājumi” – šo zinās skolotāji, kuri savulaik apguvuši Izglītības attīstības centra programmu “Lasīšana un rakstīšana kritiskās domāšanas attīstīšanai”.

Bet šoreiz parunāsim par profesionālajām sarunām. Cik bieži mēs kā pieaugušie profesionālajā vidē uzdodam jautājumus cits citam un kādus? Kādus jautājumus jūs uzdodat, un kādus jums uzdod kolēģi?

Ir jautājumi, kas prasa vienīgo pareizo atbildi: Kad? Kur? Cikos? Ir jautājumi, kas rosina analizēt, rast kopsakarības: Kā? Kādā veidā? Kāpēc? Un ir jautājumi, kas aicina paust savu nostāju un attieksmi: Kā tu domā? Ko tu par to saki? Vēl mēs zinām, ka ir tā saucamie šaurie un platie jeb “tievie un resnie” jautājumi. Vieni ir tādi, uz kuriem var un vajag atbildēt vienā vārdā, piekrītoši vai noraidoši (Vai..? ), un otri ir tādi, kas prasa plašāku, dziļāku, pamatotāku atbildi.

Vai tie ir kāpēc? jautājumi (Kāpēc tu izvēlējies šo tēmu? Kāpēc tu dari tā?), jautājumi, kas gribot negribot ievirza domas uz taisnošanos? Vai varbūt uz strupu atbildi: Vienkārši tāpēc! Un saruna neturpinās.

Cik bieži mēdzam uzdot jautājumus, kas virza uz tālāku sarunu?

Piemēram, vai uzdodam jautājumus, kas sākas ar vai? un kā? Teiksim, Kā tu izdomāji sestajai klasei šo tēmu tādā veidā mācīt? Vai vari pastāstīt, kur tu atradi šos interesantos un noderīgos materiālus? Vai vari, lūdzu, pastāstīt, kādā veidā plāno darīt to vai šo savās stundās? Vai vari pastāstīt, kā tu to dari?

Kāpēc es runāju par jautājumiem? Bieži vien neprasme uzdot jautājumus noved pie tā, ka saruna neveidojas. Profesionālas sarunas nenotiek. Jautājumi tiek uzdoti tā, ka otrs tos uztver kā pratinošus, un atbilžu sniegšana kļūst par atšaudīšanos vai taisnošanos.

Daudzas skolas šajā pavasarī attālināto mācību laikā piedzīvo akreditāciju un stresu, skola un skolotāji īpaši gatavojas atklātajām stundām. Papildu stress, uztraukums – kā pārdzīvot šo vienu vai divas nedēļas akreditācijā? Šis stress pāriet uz skolēniem. Taču skolas ir izvēlējušās, piemēram, nevadīt visas stundas tiešsaistē, dažādās skolās tiešsaistes stundu un patstāvīgā darba stundu proporcija atšķiras. Taču akreditētāji prasa visas stundas tiešsaistē. Varbūt ir vērts veicināt sarunu ar akreditētājiem, sākot ar jautājumu Kā būtu, ja jūs veiktu akreditāciju, ievērojot mūsu pašreizējos mācīšanās noteikumus, kas tiešā veidā skar bērnus? Skolas vadība noteikti varētu argumentēt šādu savu piedāvājumu.

Uzdrošināties sarunāties par sev, savām darba un dzīves labizjūtas vajadzībām taču arī var sākt ar jautājumu. Akreditācijas komisijā taču ir cilvēki, kas ikdienā ir skolotāji vai direktora vietnieki kādā citā skolā, pedagoģijas profesionāļi. Vai mums šajā līmenī un šajās attiecībās izdodas veidot profesionālas sarunas, kurās nevis iebilstam vai aizstāvamies, bet gan pamatojam un atrodam labākos risinājumus sarunās, diskusijās? Vai tās ir bailes pastāvēt par savām vajadzībām, pamatot tās, kas turklāt pavisam tieši saistās ar bērniem?

Ja mēs gribam, lai bērni sarunājas, prot izteikt un pastāvēt par savām vajadzībām, argumentēt tās, ir svarīgi, ka bērni to piedzīvo vidē, kur to dara pieaugušie – jautā, diskutē, ierosina, argumentē, spēj sarunāties un vienoties. Tā bērni iepazīst, ko tas nozīmē, tas viņiem kalpo kā paraugs.

Vēl kāds piemērs no dzīves, kur sarunas un vienošanās varētu vest pie laba risinājuma

Kādā skolā skolēni un vecāki stāsta, ka vienā mācību priekšmetā pilda mājasdarbus līdz vēlai naktij, jo apjoms ir tik liels, ka diena ir par īsu un nepietiek laika. Iespējams, kāds ar šo skolotāju runāja, iespējams, mēģināja vienoties, taču realitātē citi skolotāji šo situāciju pieņēma kā pašu par sevi saprotamu un katrs par sevi nolēma, ka uzdos mazāk, lai rēķinātos ar bērnu iespējām uzdevumus izpildīt, nevis kopīgi meklēja labāko risinājumu, lai kopīgi vienotos, kas kurā brīdī bērniem ir svarīgākais un vajadzīgākais.

Mēs pazīstam savus kolēģus, piešķiram viņiem sociālās lomas un iezīmes, ieņemam pozīcijas, par dažiem atzīstam “viņa/ viņš tāda/tāds vienkārši ir, un tur neko nevar mainīt”. Bet reizēm šis “viņš” pat neapzinās, kādu ietekmi izraisa, taču tikpat iespējams, ka “viņam” ir kāds pamatots iemesls, kāpēc šobrīd ir svarīgi uzdot tik daudz uzdevumu; bet cik drosmīgi atļaujamies būt, lai uzsāktu sarunu, paustu savu viedokli, kaut vai uzdotu svarīgu jautājumu, kas palīdzētu kopīgajā darbā? Nav runa par kritizēšanu, vainošanu vai ko tamlīdzīgu. Varbūt šādā gadījumā sarunu varētu iesākt šādi: Vai mēs varētu parunāt par to, kāpēc, jūsuprāt, šobrīd ir svarīgi uzdot jūsu priekšmetā tik daudz mājasdarbu? Vai mēs varētu kopīgi padomāt par to, kā bērniem atvieglot un saskaņot ar citiem skolotājiem uzdodamo mājasdarbu apjomu, lai skolēniem būtu iespējams tos izpildīt?

To visu sakot, es vēlējos rosināt uz pārdomām, kā mēs virzām savas profesionālās sarunas, lai nonāktu pie labākā izpildījuma, snieguma bērniem.

Vēl viena iespēja profesionāli sarunāties, diskutēt, argumentēt ir saistīta ar stundu vērošanu

Vai un kā mēs pēc tam sarunājamies? Analizējam vēroto un dalāmies novērojumos, pieredzē, vēlamies uzzināt, saprast vairāk, dziļāk? Vai sarunājamies par metodēm, kādas izmanto kolēģis, un par to, kā veido komunikāciju ar skolēniem?

Ja mēs salīdzinām mācību stundu ar torti, tad tas, kurš ir atnācis vērot manu stundu (jeb nogaršot manis cepto torti), iespējams, man jautā: Kā tev pašai, Inga, šī torte garšoja? (Kā tev pašai šī stunda patika, ko tu par to saki?) Un tad es, iespējams, mēģinātu nolasīt jautātāja acīs, vai viņš ir gandarīts, vai skeptisks, kāda ir viņa attieksme, un atbildēt, reaģējot uz to. Taču profesionālā saruna sāktos brīdī, kad nevis viens būtu izjautātājs un otrs vienkārši atbildētājs, bet, piemēram, vērotājs jau iedotu kādu konkrētu ievirzi par redzēto un teiktu: “Jā, man torte garšoja, bet, zini, man zapte likās par skābu.” (Vai krēms par saldu). Un tad man kā tortes cepējai būtu iespēja iesaistīties sarunā un teikt, piemēram: “Jā, šoreiz es izvēlējos šādu ievārījumu, jo… , un parasti es lieku tādu, tad garšo mazliet citādi. Un kādu ievārījumu jūs izmantojat savās tortēs (stundās)? Ko jūs ieteiktu?”

Tālākā saruna jau varētu raisīties par to, kā esam nonākuši līdz tieši šādai kūkai, kāda mums te ir, un kā katrs varētu kaut ko paņemt savas kūkas receptei.

Raksts sākotnēji publicēts Skola2030 – https://www.skola2030.lv/lv/jaunumi/blogs/kadi-jautajumi-rosina-profesionalas-sarunas

Citi raksti un resursi par atbalstu un supervīzijām skolotājiem

Raksta autore – Inga Pāvula, supervīzore, izglītības eksperte.
Ja vēlaties pārpublicēt – lūdzu, vispirms sazinieties šeit (kontaktforma)

Atklāt, ka mācīties ir prieks, nevis pienākums! Skolotāju profesionalā izaugsme

Tue, 10 May 2022 13:00:00 +0000

Pēdējā gada laikā aizvien biežāk, klusāk vai skaļāk, pētījumos vai pieredzē balstoties, tiek runāts par to, kāda ir un kādai jābūt skolotāju tālākizglītībai. Ko no tās sagaida skolotāji ("nu, tur nekas nebija, to visu jau es zināju", "man bija obligāti jāpiedalās", "man nav laika tam", "visa kā ir par daudz"), ko gribētu skolas vadība, aicinot vienu vai otru organizāciju vai pasniedzēju. Kā šīs iesaistīto pušu vajadzības saprot dažādie pakalpojumu piedāvātāji un kāpēc parādās vispārinājumi par kursu slikto kvalitāti, iesaistīšanās un piedalīšanās aktivitāte ir gana zema.

Piedāvāju atskatīties uz sarunu un manu redzējums par skolotāju profesionālo pilnveidi pirms četriem gadiem, laikā, kad vadīju Ventspils izglītības pārvaldes Metodisko dienestu. Daudz kas ir mainījies kopš tā laika, bet es vēl joprojām uzskatu, ka

"Vienam no profesionālās pilnveides mērķiem ir jābūt mācīt cilvēkiem ieraudzīt citas iespējas, risinājumus. Otram – ierosināt, atbalstīt, sniegt atgriezenisko saiti, lai varētu iet uz priekšu." Svarīga darbības iezīme skolotājam, kurš vada mācīšanos, ir pastāvīga savas profesionālās prakses pilnveide un sadarbība ar kolēģiem un vecākiem skolēnu mācīšanās atbalstam. Ko dara skolotājs, kurš mācās, un kādu atbalstu vajag skolotājam ikdienā, lai šāda mācīšanās būtu iespējama, ir viens no Skola2030 konferences “Lietpratība pamatizglītībā” tematiskajiem virzieniem. Par skolotāju profesionālo pilnveidi stāsta Ventspils Izglītības pārvaldes Metodiskā dienesta vadītāja, Skola2030 profesionālās pilnveides vecākā eksperte Inga Pāvula.

– Kā Jūs raksturotu pašreizējo profesionālās izaugsmes situāciju Latvijā gan no skolotāja, gan no sistēmas viedokļa?

Profesionālajai pilnveidei ir daudz dažādu piedāvājumu, bet skolām reizēm pietrūkst skaidras prioritātes. Dažkārt attieksme ir formāla: mums vajag tik un tik skolotāja profesionālās pilnveides stundu, piedāvājums ir, piedalāmies, apliecību iegūstam, bet tā īsti jau kursi nepatika...

Ir svarīgi domāt, kas profesionālajai pilnveide ir nozīmīgi – man kā skolotājam, kā skolai, kā vienas pašvaldības skolām? No Izglītības un zinātnes ministrijas puses ik pa laikam tiek piedāvāti prioritārie temati skolotāju profesionālajai pilnveidei atbilstoši tā brīža aktualitātēm rīcībpolitikā.

Tomēr kvalitatīvas, efektīvas profesionālās pilnveides pazīme ir iespējas izglītoties tuvāk praksei, skolai, tāpēc svarīgi ir izaudzināt vietējos tālākizglītotājus, konsultantus no skolotāju vidus. Ko un kāpēc vajag, kas tieši mums ir prioritāte? To vislabāk zina profesionāļi uz vietām. Labi, ka valsts ir sākusi domāt, ka jāattīsta šādi profesionālās pilnveides konsultanti. Latvijas Universitātes Starpnozaru izglītības inovācijas centram jau ir atbilstoša programma un divas grupas, kurās ar VISC finansiālu atbalstu mācās cilvēki no reģioniem.

– Kāpēc skolotājam ir svarīgi pašattīstīties?

No savas pieredzes varu teikt, ka pirmām kārtām jāmainās katra atsevišķa skolotāja uzskatiem par mācīšanos. Kamēr joprojām būs viedoklis “es, skolotājs, esmu tas, kurš māca, un skolēni ir tie, kas mācās, un jāmainās ir skolēniem”, tikmēr nekādi kursi, nekādi profesionālās pilnveides rīki nelīdzēs. Tas gan šķiet loģiski – ja cilvēkam viens no darba uzdevumiem ir radīt citiem interesi par mācīšanos, tad viņam pašam jāmācās. Paliekot nostādnē “es mācu, bet viņi mācās”, ir viegli nonākt līdz pozīcijai “es jau visu zinu”.

Ar pašattīstīšanos es saprotu ne tikai kolektīvus kursus. Es aizeju uz teātri, koncertu, lasu daiļliteratūru, attīstos kā cilvēks. Savā ziņā atgriežamies pie senatnes, kad skolotājs bija kāds, kas palīdzēja citiem ieraudzīt viņu ceļu, un tas ir arī mūsdienu skolotāja uzdevums. Tad pašattīstīšanās iegūst pavisam citu jēgu.

Jo esmu bagātāks kā personība, jo sekmīgāk varu palīdzēt citiem pašattīstīties un atklāt to, ka mācīšanās ir prieks, nevis pienākums, turklāt visu mūžu.

– Kādi ir efektīvākie skolotājam pieejamie profesionālās izaugsmes rīki?

Praksē balstīta profesionālā izaugsme ir visiedarbīgākā. Skolotāji skolā kopā pārrunā, meklē risinājumus ikdienas situācijām, kas ietver savstarpēju stundu vērošanu, kopīgu plānošanu, mentoru – pieredzējušu kolēģu, padomdevēju – piesaisti, aizvien lielāku lomu iegūst supervīzijas – profesionālo resursu apzināšana un izvērtēšana darba kvalitātes uzlabošanai. Tas viss palīdz daudz vairāk nekā kursi.

Skolotājam un vadībai jāsaprot skolas prioritātes, ko viņi grib sasniegt šogad, piecos gados. No skaidra mērķa apziņas izriet tas, ko vajag profesionālajai pilnveidei.

Skolai jāpieņem lēmumi, balstoties datos. Vajag vietējo izpēti – skolēnu, vecāku, skolotāju aptaujas, stundu vērošanas datus, lai skolas vadība varētu pieņemt kvalitatīvu lēmumu, ko skolotājiem vajag profesionālajai pilnveidei.

Svarīgas ir skolas vadības sarunas ar katru pedagogu par viņa mērķiem un vajadzībām. Daudzās skolās tādas jau reizi vai divas gadā notiek. Tad arī izveidojas kopaina. Es kā Ventspils Izglītības pārvaldes Metodiskā dienesta vadītāja varu viegli izlemt, kāda veida profesionālās pilnveides palīdzību pilsētas skolotājiem vajag, jo direktori atnāk ar konkrētu sarakstu. Tas savukārt izriet no viņu skolu vajadzībām.

– Ko skola un katrs skolotājs var darīt jau šodien?

Iedarbīgs un tūlīt izmantojams profesionālās izaugsmes rīks ir pašu pieredze. Par maz to lietojam! Ja paziņo, ka mēs esam uz nulles un būvējam visu no jauna, tas rada dažādu pretestību. Tendence neskatīties atpakaļ, nevērtēt paveikto un godīgi neatzīt to, ko nemākam un kur vajag palīdzību, nograuj arī nākotnē ejamo ceļu. Tie skolotāji un skolas, kas izvērtē un novērtē pieredzi, uz šī pamata būvē klāt nākamo pakāpienu. Ja reflektējam par ikdienā darīto, tad redzam gan to, ko jau labi darām, gan to, kas vēl jāuzlabo. Mēs visi lielā mērā dzīvojam un darbojamies savas pieredzes ietvaros.

Vienam no profesionālās pilnveides mērķiem ir jābūt mācīt cilvēkiem ieraudzīt citas iespējas, risinājumus. Otram – ierosināt, atbalstīt, sniegt atgriezenisko saiti, lai varētu iet uz priekšu. Daļa pedagogu lielu sava mūža tiesu ir dzīvojuši laikā, kad mēģināšanu un kļūdīšanos neatbalstīja. Izglītības jomā strādā daudz teicamnieka tipa cilvēku. Jaunā pieeja saka: mēģiniet, dariet, nebaidieties kļūdīties. Bet tam vajag iedrošinājumu! Jāpalīdz ieraudzīt skolotājam, ka viņš jau šodien klasē reizē ar saviem skolēniem aug.

Raksts publicēts Skola2030, raksta veidotājs Alnis Auziņš – https://skola2030.lv/lv/jaunumi/blogs/atklat-ka-macities-ir-prieks-nevis-pienakums

Citi raksti un resursi par abalstu skolotājiem

Raksta autore – Inga Pāvula, supervīzore, izglītības eksperte.
Ja vēlaties pārpublicēt – lūdzu, vispirms sazinieties šeit (kontaktforma)

Kādi ir principi pedagogu profesionālajās sarunās? (VIDEO)

Fri, 04 Mar 2022 19:25:00 +0000

Fragments par pedagogu profesionālajām sarunām no "Piedzīvo sevi" sarunu otrās sezonas "Sarunas skolotāju istabā" kopīgā vakara ar klausītāju jautājumiem un komentāriem. Paldies par vērtīgo domu apmaiņu!

📝 Iesūtītais jautājums:

"Kādi ir principi/nosacījumi, kas jāievēro pedagogu profesionālajās sarunās? Kur likt, ko tālāk darīt ar skolotāju istabā izrunāto? Vajadzīgas gan organizētās profesionālās, gan neformālās sarunas."

Līdzās video jau pateiktajam, patiešām – sarunāšanās ir prasme, ko varam attīstīt, īpaši, ja esam motivēti to darīt.

💡 Profesionālā sarunā svarīgi izšķirt:

Vai šī ir profesionāla vai neformāla saruna?
Kādas ir sarunubiedru darba atticības – un attiecīgi – gaidas vienam no otra (skaidri noteikumi, skaidras robežas)?
Kāds ir sarunas mērķis, kādu rezultātu/nākamo soli vēlamies?

❤️ Personīgā/neformālā sarunā arī svarīgas robežas un skaidrība, un spēja:

Atpazīt emocijas, (paš)regulēt tās, un runāt ar citiem par tām;
Veidot savstarpēju uzticēšanās gaisotni un konfidencialitāti;
Uzņemties atbildību par savu dalību sarunā – zināt, vai vēlos, lai mani tikai uzklausa, vai vēlos arī viedokli un padomu; izvēlies sarunai atbilstošu sarunu biedru, piem., lai vienkārši "norunātu nost" par darbu, citi kolēģi vai profesionāls atbalsts būs atbilstošāki sarunu biedri kā ģimenes locekļi, tāpat kā vadītājiem atbilstošāki būs kolēģi vadības komandā un ārēji – piemēram, profesionālās supervīzijās vai (vadītāju) grupās.

Ne visās skolās un kolektīvos ir iespējamas neformālas sarunas. Pēc pieredzes varu teikt – nedrošā vidē cilvēki nedalīsies ar personīgo, emocionālo. Bet skolā, kurā ir pedagogu sarunu un atbalsta kultūra, tas atspoguļosies arī skolēnos, "skola, kurā labi jūtas skolotājs, labi jutīsies skolēni un arī viņu vecāki".

Īstas sarunas ir ārkārīgi vērtīgas. Tajās mēs varam pietuvoties viens otram un kā saņemt, tā sniegt atbalstu. Pārstāt izlikties, ka esam visuvareni, bez kļūdām, nenogurstoši. Piedzīvot paļaušanos vienam uz otru un būt kopā kā viens vesels.Pilnā saruna ar visiem jautājumiem joprojām piejama Facebook: https://fb.watch/aV6a4-8LWP/ un YouTube:

Paldies visiem, kas piedalījās šajās sarunās un uzdeva tik vērtīgus jautājumus! Pēc jūsu sirsnīgā atbalsta šāda "Saruna ar Tevi" atkārtojās arī mūsu sarunu otrās sezonas noslēgumā, februāra beigās. Ierakstā pieejama šeit. ☀️

Citi raksti un resursi

Raksta autore – Inga Pāvula, supervīzore, izglītības eksperte.
Ja vēlaties pārpublicēt – lūdzu, vispirms sazinieties šeit (kontaktforma)

Labā skolā uzticēšanās ir svarīga visos līmeņos. Pārdomas par atbalstu un uzticēšanos

Sun, 09 Jan 2022 18:55:00 +0000

Pārlasīju pirms gada augustā raksītās pārdomas par atbalstu un uzticēšanos. Liekas, ka šīs pārdomas kādam var noderēt arī šobrīd, uzsākot otro semestri skolā. Savā ziņā janvāris ir tāds “otrs septembris” – jauns sākums, kad atgriežamies skolā ar gaidām un cerībām, ka būs citādi, pārsvarā jau labāk, ka varēsim kaut ko uzlabot vai pielabot, pamainīt vai atteikties. Īsi sakot, būs iespēja kaut ko sākt no jauna vai vēlreiz. Un, lai sāktu vēlreiz, lai atzītu kļūdas, lai mainītu un uzlabotu – tam visam vajadzīga uzticēšanās sev, kolēģiem, procesam. Uzticēšanās kā darbība!

Augusta dzestrie rīti smaržo pēc āboliem un asterēm, bet – vispār pēc rudens! Un pēc skolas, vismaz tiem, kas ar skolu ir saistīti. Liekas, šis rudens un skola nāks ar… grūtām izvēlēm, lēmumiem, spiedienu, tāpēc jo īpaši svarīgi ir domāt par savstarpēju uzticēšanos un atbildību, kā arī par vajadzīgo atbalstu, lai katrs varam izpaust savu potenciālu.

Pavasarī iesēju zirņus, kuru stublāji augot līdz 2 m un kas spēj veidot daudz zirņu pākšu. Man izauga apmēram 40 cm un katrā dzinumā kādas četras pākstis, bet saldi zirņi. Curkurzirņi. Iedomājos, cik to būtu daudz, ja būtu izauguši solītie 2 metri!

Jāatzīst, ka nebiju tos laistījusi, nebiju pielikusi atbalstam neko – ne kārti, ne auklu, nekā, pie kā tiem augot pieturēties. Tad nu zirņa stublājs izauga, cik pats varēja šajā sausumā – bez iespējas pieturēties un izaugt tik garam un ražīgam, cik tajā zirņu graudā bija potenciāls.

Ko man šis atgādināja? Mūs pašus. Mūsu katra potenciālu un cik no tā mēs spējam izmantot.

Iespējams, ka arī mums atbalsts palīdzētu būt prasmīgākiem, drosmīgākiem, veiksmīgajiem. Patiesībā, no pieredzes zinot, – atbalsts noder ikvienam! Jautājums gan ir – brīdī, kad mums ir vajadzīgs atbalsts, vai kāds to pamana un piedāvā no malas vai mēs to pamanam paši? Vai mēs to meklējam, pieņemam vai turpinām “mocīties lepnā vientulībā”, vai iekrītam upurī un esam pārliecināti, ka “neviens nepalīdz un mani nesaprot”?

Vai mēs zinām paši, ko mums vajag – ūdens šalti, lai sapurinātos, vai ūdens glāzi, lai remdētu slāpes, vai varbūt kādu, pie kā pieturēties, vai vienkārši kādu, ar ko izrunāties?

Padoms, pieredzes stāsts, kopā domāšana, kopā darīšana, kāda grāmata vai varbūt nejauši internetā uzietas atziņas – jebkas var būt par atbalstu, lai atraisītu savu potenciālu. Katrs savu! Svarīgi – atpazīt vajadzību un prasīt atbalstu, prast atrast un pieņemt iespējas!

Un tas, kas mums visiem, domāju, ir un būs vajadzīgs, lai veiksmīgi darbotos, šajā rudenī atkal un jo īpaši – uzticēšanās! Rudenī, kad atkal būs jaunas situācijas, dažādas izvēles un lēmumi, katra atbildība un kopējās vienošanās, iespējams, ka tieši uzticēšanās var kļūt par atslēgu – skolā un tuvākajā tās kopienā. Uzticēties sev un saviem kolēģiem, skolēniem, viņu vecākiem, lai kopā ietu pārmaiņu ceļu un izmantotu to savu potenciālu, kas mums ir dots!

Spēja uzticēties, uzticība kā lojalitāte un ar to saistītā savstarpējā uzticēšanās, iespējams, ir vienīgā, visspēcīgākā un ietekmīgākā svira, kas vadītājiem un organizācijām pieejama, lai veiktu pārmaiņas. Organizācijās uzticība lielākoties tiek apskatīta tikai kā lietvārds, vērtība, taču uzticēties, darbības vārds, ir kompetence, un to var attīstīt.

Uzticieties saviem darbiniekiem, noticiet viņu spējām uzņemties atbildību! Balstoties uz situāciju, uzticieties vairāk, sniedziet darbiniekiem lielāku atbildību, lai viņi spētu attīstīties un pierādīt savas spējas.

Labā skolā uzticēšanās ir svarīga visos līmeņos.

Uzticēšanās skolā:

Skolotāji uzticas cits citam
Skolā ir pieņemts pārrunāt sajūtas, bažas, uztraukumus
Skolotāji ciena tos, kas vada skolas pārmaiņas
Skolotāji ciena kolēģus, kas ir eksperti savā jomā
Skolotāji saņem cieņu no citiem skolotājiem

Atbalsts

Kā mēs saprotam atbalstu profesionālai izaugsmei? Atbalsta saņemšanu, prasīšanu/neprasīšanu: kas jums der, ko jums vajag, kā jūs to zināt, kam varētu jautāt…

Kāpēc man vajag/nevajag atbalstu?
Kādu (vai es to zinu?)?
Kā es atjaunoju savus resursus (vai es to zinu?) ?
Vai es jautāju pēc atbalsta? Kam? Kad?

Kā?

Prasīt padomu, dzirdēt citu pieredzi.
Vienkārši uzklausīšana (citam citu).
Kopā domāšana – raisa idejas, rosina dalīšanos pieredzē, mācīšanos no tās.
Kopā darīšana (vieglāk sākt).

Liels atbalsta mehānisms ir tas, ka mēs esam vienkopus cilvēki ar līdzīgām vērtībām un mērķiem.

Raksts publicēts Skola2030 – https://www.skola2030.lv/lv/jaunumi/blogs/pardomas-par-atbalstu-un-uzticesanos-ritos-kas-smarzo-pec-rudens-un-skolas

Citi raksti un resursi

Raksta autore – Inga Pāvula, supervīzore, izglītības eksperte.
Ja vēlaties pārpublicēt – lūdzu, vispirms sazinieties šeit (kontaktforma)

Aicinu uz "Piedzīvo sevi" sarunu otro sezonu – "Sarunas skolotāju istabā"!

Tue, 28 Dec 2021 18:06:00 +0000

Sarunas skolotāju istabā ir tās, kuras parasti dzird tikai profesionāļi, kas ir vienā skolā, bet kuras patiesībā varētu būt noderīgas arī citiem – gan tiem, kas strādā citās skolās, gan citiem profesionāļiem un vecākiem, kā arī jaunajiem skolotājiem un tiem, kas gribētu, bet vēl šaubās par tādiem kļūt.

Tāpēc aicinu jūs uz “Piedzīvo sevi” sarunu vakaru otro sezonu – šoreiz dzīvās sarunās par to, kāpēc mums vēljoprojām patīk un ir svarīgi būt skolā, ar bērniem un mūsu kolēģiem. Par izaicinājumiem, iespējām un mūsu profesijas būtību.

Kā jau ierasts, sarunas būs dzīvas un īstas, tiešraidē un aicinot jūs visus iesaisīties komentējot un jautājot. Un šajā sarunu otrajā sezonā ieviesīsim arī divas vai trīs tikšanās tiešraidē, lai veltītu vairāk laika jūsu jautājumiem un komentāriem. Tos var iesniegt jau tagad, "Sarunas skolotāju istabā" sadaļā vai dodieties uz šo veidlapu.

Sākam 2022. gada 7. janvāra vakarā Piedzīvo sevi Facebook lapā un Piedzīvo sevi mājaslapā!

Pieraksties un saņem sarunas e-pastā

Pajautā sev – kā man klājas šajā laikā? Supervīzijas pedagogiem.

Tue, 28 Dec 2021 14:07:00 +0000

Aizvadītajā pusgadā daudziem pedagogiem bija pieejamas supervīzijas Psihoemocionāla atbalsta programmas ietvaros Covid-19 pandēmijas radīto seku mazināšanai. Trīs stundu gara grupas supervīzija savas izglītības iestādes kolēģu grupā vai sava novada kolēģu grupā. Dalos savās atskatā uz paveikto un piedzīvoto.

Foto: Elza Pallo

Mērķis daudzviet tika izvirzīts – konsultēt un izglītojoši atbalstīt pedagogus, sekmējot viņu profesionālās kompetences un profesionālās darbības paaugstināšanu, akcentējot attiecību veidošanu un profesionālo jautājumu formulēšanas, izzināšanas un problēmu risināšanas jautājumus.

Satiku 590 pedagogus dažadās skolās, pirmsskolās, sporta un mākslas skolās un, kaut tā vienmēr bija gan pirmā tikšanās grupai kopā, gan pirmā pieredze šādam profesionālās izaugsmes formātam un pirmā satikšanās ar mani kā supervizori, tomēr arī šīs pirmās pieredzes ienesa savus secinājumus un atziņas.

Daudziem no pedagogiem, kurus sastapu supervīzijās, šī bija pirmā pieredze vai pat pirmo reiz dzirdēts “nosaukums”, pa vidu – kādam slikta iepriekšējā pieredze, vairākiem arī pozitīva no iepriekšējām supervīzijām. Līdz ar to gaidas bija ļoti dažādas.

No “runāsim par vīzijām nākotnei” vai “būs kaut kas super” vai “paklausīšos, kas tas tāds ir”, “biju dzirdējusi, gribu redzēt, vai man tas der”, “neko nesagaidu, vadība teica, ka jānāk”, līdz “man ir situācija, kurai gribu rast risinājumu”, “mums ir jautājumi, kurus gribam pārrunāt”, “gribu kolēģu pieredzi dzirdēt”, “satikties un parunāties, kā man un mums šajā laikā klājas”.Strādājām ar izglītojošo supervīziju pieeju – kopīgi vērsām uzmanību refleksijas, sadarbības, komunikācijas lomai, savas pieredzes izvērtēšanai un iespējai mācīties no pieredzes. Sarunu tēmas izvērsās par resursiem un ikdienas rutīnām nenoteiktības laikā, ar vingrinājumiem pozitīvā pamanīšanai ikdienas darbā, par gandarījumu un prieku, kā to pamanīt, par to, ko katrs varam ietekmēt un kam velti šķiežam enerģiju, par robežām un laiku, par uzklausīšanas un atbalsta nozīmi.

Un visam līdz – kā pievērst uzmanību sev un būt laipnam pret sevi, jo īpaši stresa un nenoteiktības apstākļos. Kā atbalstīt sevi, lai atbalstītu citus? Kas katram mums vajadzīgs šajā laikā? Kā cienīt pašam savu laiku, robežas un kā ievērot citu robežas un laiku? Kad un vai par to esam aizdomājušies, dažkārt pat, vai esam sev atļāvuši domāt par to, ko man vajag? Kā būt tagad un turpināt būt savā profesijā ilgtermiņā?

...kā pievērst uzmanību sev un būt laipnam pret sevi, jo īpaši stresa un nenoteiktības apstākļos?Lielākoties es sastapu nogurušus un pārstrādājušos, bet vēl aizvien pozitīvus pedagogus, gatavus meklēt risinājumus un elastīgi reaģēt dažādās neparedzētās situācijās. Veidojoties uzticēšanās gaisotnei, atklātām un personiskām sarunām, kādam radās idejas turpināt saziņu ikdienā, kādam ierosmes veidot kovīzijas grupas, citiem – jautāt pēc regulārām supervīzijām savas skolas adminsitrācijai.

Atskatoties uz šo pusgadu arī es rosinātu rast iespēju regulārām pedagogu supervīzijām vai cita veida refleksijas sarunām mazās grupās vai veidot pieredzes apmaiņas grupas ar mērķi vērst uzmanību resursiem, emocijām, stresiem, problēmrisinājumiem, tā pilnveidojot pedagogu refleksijas prasmi un stiprinot pārliecību par pašu spējām un iespējām!

... bet kas tās supervīzijas ir? Šeit mans skaidrojums, ko piedāvāju pedagogiem grupās.

Kas ir Supervīzijas?

Supervīzijas ir viena no pieaugušo mācīšanās un refleksijas formām, iespēja ieraudzīt sevi dažādās darba situācijās, apstāties un apzināties, kur esam, kas notiek, pirms pieņemt lēmumus, rīkoties un doties tālāk. Supervīziju mērķis – reflektēt par savu pieredzi, situācijām, komunikciju, attiecībām, emocijām darba vidē un mācīties no tā, lai uzlabotu turpmāko profesionālo darbību. Supervīziju grupu saturs parasti tiek balstīts konkrēto dalībnieku vajadzībās. Tiek piedāvāts virzīts, konfidenciāls, refleksijas un sarunu process, ar papildus informāciju/ zināšanām, ja tas nepieciešams.

Dažas atziņas un vienlaikus idejas ieguvumiem no skolotāju supervīzijām

“aizdomājos, cik svarīgi ir runāt, sarunāties un dalīties ar kolēģiem, kuri saprot un dara līdzīgu darbu!"

“man bija svarīgi dzirdēt kolēģus un iedrošināties pašai dalīties ar savu pieredzi”

“pamanīju, cik mēs esam dažādi un cik dažādi redzam notiekošo, kaut esam vienā skolā, labāk tagad saprotu sistuācijas, kas bijušas"

“patika, ka esam kopā no dažadām pirmsskolām, varēju uzzināt, kā citur notiek darbs un jaunas idejas ieguvu”

“sadzirdēju kā es parasti domāju-nekas, ka man grūti, ka tik citiem viss labi-, cik tas ir iztukšojis mani”

“cik svarīgi ir ikdienas skrējienā atrast laiku apstāties un pievēsrt uzmanību sev, ko man vajag, kā es pati jūtos, ne tikai visu laiku- par citiem domāt”

Jauna supervīziju grupa 2022. gadā

Grupas supervīzijas no 2022. gada februāra līdz decembrim, kopā 10 tikšanās, reizi mēnesī trešdienas pēcpusdienā, grupā 8–10 dalībnieki. Ja vēlaties piedalīties vai pieteikt savu grupu – lasiet vairāk un piesakieties šeit!

Citi raksti un resursi par supervīzijām skolotājiem

Raksta autore – Inga Pāvula, supervīzore, izglītības eksperte.
Ja vēlaties pārpublicēt – lūdzu, vispirms sazinieties šeit (kontaktforma)

Inga Pāvula – supervīzijas, konsultācijas, mentorings - Raksti

Nepazust pārmaiņās: par atbalstu, pieredzi un cilvēcīgumu izglītībā (VIDEO)

Pārmaiņu vadība pastāvīgu pārmaiņu laikā

Nepazust pārmaiņās

Pārmaiņas kā ceļš miglā

Paskatīties acīs realitātei

Jautājumi, kas palīdz orientēties pārmaiņās:

Atbalsts vajadzīgs ikvienam, lai augtu

Jautājumi sev:

Visbiežāk pārmaiņas uzsākam

Vadītājs kā tilts

Lai īstenotu pārmaiņas

Uzticēšanās kā atslēga

Noslēgumā: nepazaudēt sevi pārmaiņās

Nepazaudēt sevi pārmaiņās ir tikpat svarīgi kā ieviest pašas pārmaiņas.

Citi raksti un resursi

Aizvadot un apņemoties – izvēlēties sevi!

Svētku laikam piedien atskats uz aizejošo gadu un ieskats tajā, kas tuvojas.

Apņemšanās un izaicinājumi

Tā pirmā tēma – par iziešanu no komforta zonas

Otrā tēma – darba un dzīves līdzsvars

Tāpēc nākamajā gadā – izvēlamies sevi un esam!

Lai jēgpilni un ar prieku 2026-šajā!

Citi raksti un resursi

Veselība un labbūtība – tiekamies 9. martā Kuldīgā!

Kad visa kā ir par daudz. Profesionālā pilnveide – apgrūtinājums vai ieguvums?

Daudz iespēju mācīties

Sadarbības un mācīšanās grupas

Mācību stundu vērošana – kad, kam, kāpēc

Noslēgumam. Pārmaiņu laiki ir bijuši un būs, pārmaiņas izglītībā arī

Lai mums izdodas, jēgpilni un ar prieku 2023-šajā!

Citi raksti un resursi

Kādi jautājumi rosina profesionālas sarunas?

Bet šoreiz parunāsim par profesionālajām sarunām. Cik bieži mēs kā pieaugušie profesionālajā vidē uzdodam jautājumus cits citam un kādus? Kādus jautājumus jūs uzdodat, un kādus jums uzdod kolēģi?

Cik bieži mēdzam uzdot jautājumus, kas virza uz tālāku sarunu?

Vēl kāds piemērs no dzīves, kur sarunas un vienošanās varētu vest pie laba risinājuma

Vēl viena iespēja profesionāli sarunāties, diskutēt, argumentēt ir saistīta ar stundu vērošanu

Citi raksti un resursi par atbalstu un supervīzijām skolotājiem

Atklāt, ka mācīties ir prieks, nevis pienākums! Skolotāju profesionalā izaugsme

Citi raksti un resursi par abalstu skolotājiem

Kādi ir principi pedagogu profesionālajās sarunās? (VIDEO)

Citi raksti un resursi

Labā skolā uzticēšanās ir svarīga visos līmeņos. Pārdomas par atbalstu un uzticēšanos

Uzticēšanās skolā:

Atbalsts

Citi raksti un resursi

Aicinu uz "Piedzīvo sevi" sarunu otro sezonu – "Sarunas skolotāju istabā"!

Pajautā sev – kā man klājas šajā laikā? Supervīzijas pedagogiem.

... bet kas tās supervīzijas ir? Šeit mans skaidrojums, ko piedāvāju pedagogiem grupās.

Kas ir Supervīzijas?

Dažas atziņas un vienlaikus idejas ieguvumiem no skolotāju supervīzijām

Jauna supervīziju grupa 2022. gadā

Citi raksti un resursi par supervīzijām skolotājiem