Atklāt, ka mācīties ir prieks, nevis pienākums! Skolotāju profesionalā izaugsme

– Kā Jūs raksturotu pašreizējo profesionālās izaugsmes situāciju Latvijā gan no skolotāja, gan no sistēmas viedokļa?

Profesionālajai pilnveidei ir daudz dažādu piedāvājumu, bet skolām reizēm pietrūkst skaidras prioritātes. Dažkārt attieksme ir formāla: mums vajag tik un tik skolotāja profesionālās pilnveides stundu, piedāvājums ir, piedalāmies, apliecību iegūstam, bet tā īsti jau kursi nepatika...

Ir svarīgi domāt, kas profesionālajai pilnveide ir nozīmīgi – man kā skolotājam, kā skolai, kā vienas pašvaldības skolām? No Izglītības un zinātnes ministrijas puses ik pa laikam tiek piedāvāti prioritārie temati skolotāju profesionālajai pilnveidei atbilstoši tā brīža aktualitātēm rīcībpolitikā.

Tomēr kvalitatīvas, efektīvas profesionālās pilnveides pazīme ir iespējas izglītoties tuvāk praksei, skolai, tāpēc svarīgi ir izaudzināt vietējos tālākizglītotājus, konsultantus no skolotāju vidus. Ko un kāpēc vajag, kas tieši mums ir prioritāte? To vislabāk zina profesionāļi uz vietām. Labi, ka valsts ir sākusi domāt, ka jāattīsta šādi profesionālās pilnveides konsultanti. Latvijas Universitātes Starpnozaru izglītības inovācijas centram jau ir atbilstoša programma un divas grupas, kurās ar VISC finansiālu atbalstu mācās cilvēki no reģioniem.

– Kāpēc skolotājam ir svarīgi pašattīstīties?

No savas pieredzes varu teikt, ka pirmām kārtām jāmainās katra atsevišķa skolotāja uzskatiem par mācīšanos. Kamēr joprojām būs viedoklis “es, skolotājs, esmu tas, kurš māca, un skolēni ir tie, kas mācās, un jāmainās ir skolēniem”, tikmēr nekādi kursi, nekādi profesionālās pilnveides rīki nelīdzēs. Tas gan šķiet loģiski – ja cilvēkam viens no darba uzdevumiem ir radīt citiem interesi par mācīšanos, tad viņam pašam jāmācās. Paliekot nostādnē “es mācu, bet viņi mācās”, ir viegli nonākt līdz pozīcijai “es jau visu zinu”.

Ar pašattīstīšanos es saprotu ne tikai kolektīvus kursus. Es aizeju uz teātri, koncertu, lasu daiļliteratūru, attīstos kā cilvēks. Savā ziņā atgriežamies pie senatnes, kad skolotājs bija kāds, kas palīdzēja citiem ieraudzīt viņu ceļu, un tas ir arī mūsdienu skolotāja uzdevums. Tad pašattīstīšanās iegūst pavisam citu jēgu.

Jo esmu bagātāks kā personība, jo sekmīgāk varu palīdzēt citiem pašattīstīties un atklāt to, ka mācīšanās ir prieks, nevis pienākums, turklāt visu mūžu.

– Kādi ir efektīvākie skolotājam pieejamie profesionālās izaugsmes rīki?

Praksē balstīta profesionālā izaugsme ir visiedarbīgākā. Skolotāji skolā kopā pārrunā, meklē risinājumus ikdienas situācijām, kas ietver savstarpēju stundu vērošanu, kopīgu plānošanu, mentoru – pieredzējušu kolēģu, padomdevēju – piesaisti, aizvien lielāku lomu iegūst supervīzijas – profesionālo resursu apzināšana un izvērtēšana darba kvalitātes uzlabošanai. Tas viss palīdz daudz vairāk nekā kursi.

Skolotājam un vadībai jāsaprot skolas prioritātes, ko viņi grib sasniegt šogad, piecos gados. No skaidra mērķa apziņas izriet tas, ko vajag profesionālajai pilnveidei.

Skolai jāpieņem lēmumi, balstoties datos. Vajag vietējo izpēti – skolēnu, vecāku, skolotāju aptaujas, stundu vērošanas datus, lai skolas vadība varētu pieņemt kvalitatīvu lēmumu, ko skolotājiem vajag profesionālajai pilnveidei.

Svarīgas ir skolas vadības sarunas ar katru pedagogu par viņa mērķiem un vajadzībām. Daudzās skolās tādas jau reizi vai divas gadā notiek. Tad arī izveidojas kopaina. Es kā Ventspils Izglītības pārvaldes Metodiskā dienesta vadītāja varu viegli izlemt, kāda veida profesionālās pilnveides palīdzību pilsētas skolotājiem vajag, jo direktori atnāk ar konkrētu sarakstu. Tas savukārt izriet no viņu skolu vajadzībām.

– Ko skola un katrs skolotājs var darīt jau šodien?

Iedarbīgs un tūlīt izmantojams profesionālās izaugsmes rīks ir pašu pieredze. Par maz to lietojam! Ja paziņo, ka mēs esam uz nulles un būvējam visu no jauna, tas rada dažādu pretestību. Tendence neskatīties atpakaļ, nevērtēt paveikto un godīgi neatzīt to, ko nemākam un kur vajag palīdzību, nograuj arī nākotnē ejamo ceļu. Tie skolotāji un skolas, kas izvērtē un novērtē pieredzi, uz šī pamata būvē klāt nākamo pakāpienu. Ja reflektējam par ikdienā darīto, tad redzam gan to, ko jau labi darām, gan to, kas vēl jāuzlabo. Mēs visi lielā mērā dzīvojam un darbojamies savas pieredzes ietvaros.

Vienam no profesionālās pilnveides mērķiem ir jābūt mācīt cilvēkiem ieraudzīt citas iespējas, risinājumus. Otram – ierosināt, atbalstīt, sniegt atgriezenisko saiti, lai varētu iet uz priekšu. Daļa pedagogu lielu sava mūža tiesu ir dzīvojuši laikā, kad mēģināšanu un kļūdīšanos neatbalstīja. Izglītības jomā strādā daudz teicamnieka tipa cilvēku. Jaunā pieeja saka: mēģiniet, dariet, nebaidieties kļūdīties. Bet tam vajag iedrošinājumu! Jāpalīdz ieraudzīt skolotājam, ka viņš jau šodien klasē reizē ar saviem skolēniem aug.

Citi raksti un resursi par abalstu skolotājiem

• Pierakstīties ziņu lapai
• Kad visa kā ir par daudz. Profesionālā pilnveide – apgrūtinājums vai ieguvums?
• Kā atbalstīt (jauno) skolotāju? Par atbalsta sistēmām skolotājiem un skolotāju kolektīviem
• Kādi ir principi pedagogu profesionālajās sarunās? (VIDEO)
• Kādi jautājumi rosina profesionālas sarunas?
• Skolotāju supervīziju grupa (2023. gada februāris – decembris)
• Supervīzijas skolotājiem (RSU grāmata "Supervīzija izglītības vidē")

Raksta autore – Inga Pāvula, supervīzore, izglītības eksperte.  
Ja vēlaties pārpublicēt – lūdzu, vispirms sazinieties šeit (kontaktforma)

27 komentāri - Atklāt, ka mācīties ir prieks, nevis pienākums! Skolotāju profesionalā izaugsme

Komentēt